Kāpēc vajag atgriezties, ja ceļš ved uz priekšu?

Es ļoti noguru pa dažām dienām. Mani nogudrina, ja apkārt nemitīgi ir daudz personu. Lai arī sarunās un semināros pavadītā nedēļa bija neatsverami vērtīga, es nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu atgriezties atpakaļ mājās (vai vismaz tur kur dzīvoju) un atpūsties. Atpakaļ savā pazīstamībā un mierīgā, nosacītā vienatnē.

Protams, kad es jau biju dažu minūšu attālumā, lai virziens “mājas” būtu pilnībā nosakaņots, man piezvana pajautājot, vai es nevarētu kur citur aizbraukt, jo tā būtu labāk. Protams, es varēju, un, protams, es to darīju (jo patiesi tā bija labāk).

Pasaule mūs nemitīgi māca. Svarīgākais ir šīs mācības pamanīt un pieņemt. Un es guvu savu domu mācību – man nevajag atgriezties, es nevaru un nedrīkstu atgriezties. Ir jādodas uz priekšu. Es varu atbraukt atpakaļ uz mājām, šajā pašā vietā, bet nav pieļaujama mana atgriešanās tāda, kāda es biju iepriekš, pat ja tas bija pirms nedēļas. Es gribēju atpakaļ to kā bija iepriekš. Es gribēju būt atpakaļ tur, kur es biju iepriekš. Vai šī nav viena no cilvēku lielākajām kļūdām nespējot dzīvot nākotnei? Šī bij viena no manām kļūdām.