Skepticisms vai dogmatisms?

Man liekas tīri dīvaini cilvēki, kuri kaut pie mazākās pieminēšanas par domu lasīšanu, nākotnes paredzēšanu, enerģiju jušanu uc., bļauj, ka viss tas ir muļķības un nekas tāds vispār nav iespējams.

No vienas puses tas izraisa smaidu. Cik es zinu, ko esmu piedzīvojusi, dažādi notikumi, būtu grūti neticēt kaut kam tādam. Man tas liekas it kā kāds bļautu, ka tāda gravitācija neeksistē un nekad nav bijusi.

No otras puses savukārt skepticisms ir labs un pat ļoti labs, lai nesavāktos ar visādām muļķībām. Taču kur ir robeža skepticismam un vienkāršai dumai aitas bļaušanai nemaz nepiedomājot? Paziņošana, ka tas viss ir muļķības un vispār nav iespējams nekādīgi un nekādā veidā. Tas, godīgsakot, ir dogmatisms. Pieņemt, ka šādas lietas vienkārši nav iespējamas, un tad šis cilvēks neskatoties ne uz ko, neveicot nekādus pētījumus vai meklējumus, pilnīgi ignorējot citu cilvēku argumentus vai norādes, kategoriski paziņos, ka nekas tāds nav iespējams un basta. Jebkuras iebildes vai jebkas cits pilnīgi kā pret sienu. Ar šādiem parasti pat nerunāju, jo saruna tur nesanāk, ja cilvēks ir tik ļoti apsēsts ar savu viedokli, ka citas iespējas un savādākas domas pat netiek pieļautas.

Jāiebilst, ka uzturēt patiesu skepsi ir veselīgi. Skepse ir šaubīties un pārdomāt, kam ticēt, kam ne. Ir ļoti viegli neticēt, teiksim, domu lasīšanai, ja nekad neesi ar to saskāries. Taču jāatstāj vieta arī šaubām, būt skeptiskam pret savām ticībām un pārliecībām. Ne viss ar ko neesi saskāries ir nepatiess.

Tas tā nedaudz no manas pašas pārdomas par to, kad tiek bļauts “Tās ir muļķības un tas nav iespējams!” Ir jāpiedomā arī, lai paša bļaušana nesāk līdzināties dogmatisku apgalvojumu virknei. Taču lūdzu, esiet arī skeptiski. Nav man jātic uz vārda.