30 dienu izmēģinājums

Ir tāda jauka padarīšana kā trīsdesmit dienu izmēģinājums. Tu paņem kaut ko, izmēģini, apskaties, iejūties un tad pēc tām trīsdesmit dienām izvēlies vai gribi turpināt tādā pašā garā vai ne. Pirmās asociācijas droši vien būs no tā, ka nopirktu preci noteikta laika periodā var atgriezt atpakaļ vai arī asociācijas ar dažādām datorprogrammām, kuras tiek dotas izmēģinājumam uz kādu laiku un pēc tam šī programmatūra, ja grib lietot, ir jāpērk. Tas ko es domāju, ideja ir gluži tā pati, tikai runa nav par precēm vai programmām, bet par paradumiem.

Arī paradumus var tā paņemt un pielaikot. Kāpēc ne? Turklāt šādai pielaikošanai ir daži ārkārtīgi svarīgi plusi. Pirmām kārtām šis paradums nav uz mūžu, tikai trīsdesmit dienas. Šis īstermiņš ļauj gan izturēt līdz galam, gan nerada nolemtības sajūtu. Piemēram, turpmāko mūžu katru dienu celties un vingrot? Uz to es negribētu parakstīties, noteikti ne. Taču trīsdesmit dienas… Ja nu galu galā man iepatiksies, varēšu tā turpināt, ja ne, brīva izvēle neturpināt. Arī jāpiebilst, ka 30 dienas ir ļoti pietiekams laiks, lai kāda darbība kļūtu par paradumu.* Turpinot salīdzinājumu ar pielaikošanu – kā var zināt vai pirkt kādu apģērba gabalu vai ne, ja nav pielaikots? Ja neder, nepērk, bet ja izrādās, ka apģērba gabals izskatās vēl fantastiskāk nekā jebkad varēji iedomāties… Tā pat arī par paradumiem nevar nekad īsti zināt, kā viņi izskatās “uzvilkti”, kamēr nav pielaikoti.

Es pati, protams, esmu izmēģinājusi šādu piegājienu un atzinusi par ļoti labu esam. Esmu tā izmēģinājusi neēst gaļu (tas bija sen, toreiz apgalvoju, ka es bez gaļas nespētu dzīvot, maldījos, lai arī tagad ļoti reti gaļu vēl nedaudz ēdu), gatavot katru dienu (izrādās gatavot man patiešām patīk, vajag tik slinkumam pārkāpt), uzticēties Dievam, ka šis visu nokārtos (secināju, ka galīgi nav priekš manis, jau tā esmu slinka, bet bija vērts izmēģināt), pierakstīt katru vakaru kaut ko pozitīvu, kas ir noticis pa dienu (izrādās tādu notikumu ir daudz vairāk nekā varētu domāt, ja vien tos pieraksta, šo turpināju pēc 30 dienu izmēģinājuma vēl kādus trīs mēnešus).

Līdz šim visvērtīgākais un visvairāk mainošais izmēģinājums, kuru veicu – iziet ārā pastaigāties katru dienu un sarunāties ar sevi. Lai arī netika šis turpināts, tas mēnesis gan bija ĻOTI tā vērts, priecājos, ka izmēģināju. Šībrīža izmēģinājums – katru dienu rakstu savā dienasgrāmatā. Rakstu nevis, lai pierakstītu notikumus, bet vairāk kā analizēju sevi, pārdomas par būtisko uz papīra.

Te gan ir vēl jāpiebilst dažas būtiskas lietas, ko es pati esmu iemācījusies. Pirmām kārtām, ja vien nav ellīgi spēcīgas pārliecības un ļoti labi attīstīta pašdisciplīna – nekad nevajag izmēģināt lietas, kuras absolūti riebjas. Un tas ir jo svarīgi sākumā, izvēlies lietas kuras patiešām gribētu darīt, bet kaut kā nav sanācis. Ja patīk lasīt grāmatas, bet nekad tā arī nesanāk, uztaisi paradumu reizi dienā palasīt vismaz pusstundu. Taču ja grāmatas liekas garlaicīga padarīšana, kas iznieko laiku, nevajag mēģināt. Dari to, kas patīk. Tā ir daudz vieglāk sev iemācīt derīgus paradumus.Otrs – vienu soli vienā reizē. It īpaši sākumā. Protams, kad tā padomā ir daudz paradumu, kurus gribās iemācīties darīt regulāri, bet nepārspīlēt, labāk pa vienam un tiešām sevi izmainīt nekā mēģināt visu uzreiz un nespēt paveikt neko galu galā. Un treškārt – nepadoties. Ah, man ir bijis, ka izlaižu pāris dienas. Vai arī pāris mēnešus vispār neko necenšos sevī mainīt. Taču tas nav svarīgi, ka ja neizdodas dažreiz, nevajag sev pārmest, vajag turpināt ceļu. Tāpat, ja arī 30 dienu izmēģinājums bija veiksmīgs un patika, nav obligāti to turpināt tieši tādā pašā garā katru dienu. Piemēram, es pēc izmēģinājuma gatavot katru dienu, sāku taisīt ēst ļoti biežāk nekā iepriekš, taču ne vairs katru dienu obligāti.

Beigās gan jāpiebilst, ka es nemaz neesmu šīs idejas autors vai jebkas līdzīgs. Es ar šo ideju iepazinos no šī raksta, Steve Pavlina blogā. Ļoti daudz un labas informācijas ir viņa lapā www.stevepavlina.com, iesaku apskatīt, pati jau labu laiku daudz ideju smeļos tieši no viņa.

*Nezinu vai esi pazīstams ar ideju, ka lai izveidotu paradumu vajag to atkārtot 21 dienu katru dienu. Tad tas iesēžās atmiņā tā kārtīgi un paraduma ievērošana vairs neprasa piepūli. Svarīgi ir darbību atkārtot katru dienu, nevienu neizlaižot, vēlams vienā un tajā pašā laikā.

Kas ir meditācija? Vienkārši.

Viss ir vienkārši, kamēr vien tu šo lietu pārzini. Ja tas, kas jādara, ir kas pavisam jauns, nezināms, nepārzināms, tad nemaz nav vienkārši.

Lai arī man pašai meditācija ir kļuvusi par ļoti vienkāršu un saprotamu lietu, kopumā pieminot meditāciju publikā uzreiz ir tāda dīvaina reakcija. Nav vienkārši saprotams, kas tas ir, ļoti bieži saista to ar kaut kādām sektām. Bet no otras puses – cilvēkiem dikti interesē!

Man pašai liekas (un šajā blogā es stāstu tikai to, kas man liekas patiess, bet protams, patiesība ir subjektīva), ka meditācija nav jau nekāda galīgi ķerot ļautiņu īpatnība. Gluži otrādi, meditācija ir ļoti labs instruments katram cilvēkam. Īpaši vilinoši tas varētu likties mūsdienu stresa pārņemtajiem cilvēkiem, jo meditācija ir vienkārši kolosāls veids, kā nomierināties, pieklusināt uzmācīgas domas, atrast atelpu, arī labs veids kā risināt iekšējās problēmas.

Ja man ir viegli paskaidrot, kāpēc meditācija būtu derīga, tad ļoti, ļoti grūtāk, kas tad tas īsti ir. (Bet esmu jau trenējusies, piemēram, skaidrojot kas ir meditācija savai omītei ) Īsumā un visprecīzāk sakot – meditācija ir izmainīts apziņas stāvoklis. Steidzīgiem prātiem tā noteikti ir prāta apklusināšana, ieklausīšanās savā iekšējā klusumā. Tas ir arī veids kā analizēt savi un sakārtot savas sajūtas un noslēptās sajūtas risināt. Ja joprojām nav skaidrs, kas tieši meditācija ir, ieteiktu mēģināt saprast pašiem, to izmēģinot. Apsēsties mierīgā vietā un ļaut visām, visām, visām domām aizplūst tālu prom no sevis, sajust mieru sevī un ap sevi, sajust klusumu, ieklausīties klusumā.

Ir daudz ļaužu, kas stāsta kā ir vispareizāk meditēt, bet ir viens joks – nav nekāda viena pareizā veida kā meditēt. Pirmām kārtām katrs cilvēks ir individuāla personība, katram patīk un ir ērtāk pa savam veidam. Nevajag iespiesties rāmīšos ar nosaukumiem “šitā ir pareizi”, pareizi ir tā, kā iekšējā sajūta un intuīcija saka. Turklāt ir ļoti daudz dažādu veidu, tehniku un katrā garīgajā novirzienā meditācijas ir savādākas. Protams ir dažādi noteikumi un ieteikumi, lai meditācija iznāktu pēc iespējas labāka un noderīgāka, arī lai cilvēks neizdara kādas aplamības, kas var atstāt paliekošas sekas.

Kā jau teicu – meditācija ir izmainīts apziņas stāvoklis. Tā ir gandrīz vienīgā konkrētā lieta, ko var pateikt par meditāciju, un tas savukārt nozīmē, ka meditāciju veidi var būt ļoti jau dažādi. Meditācija var būt pilnīgi viss. Pirmām kārtām ir aktīvās meditācijas, tur notiek kaut kāda veida kustēšanās, piemēram deja, kārtīga izdziedāšanās, jā arī tā var tikt saukta par meditāciju. Meditācija var būt rāma sēdēšana un klausīšanās klusumā, sevī, nedomāšana. Meditācija var būt vadīta, tāda, ka kāds saka priekšā, kas jādara, kas jāiztēlojas. Piemēram kāds saka – dziļi ieelpo, pamazām nomierinies un ļauj visām domām aizplūst prom, iztēlojies, ka atrodies kādā drošā un tev mīļā vietā – un tā tik tālāk turpina. Var nopirkt arī šādus diskus, kur ierunātājs tevi vada cauri meditācijas procesam. Meditācija var būt gan pilnīga nedomāšana, prāta atbrīvošana no domām (jā, tas ir iespējams, un tas ir ļoti patīkami, bet nē, tas nav paliekoši, tas prāta spējas tikai uzlabo), gan arī vizualizēšana un iedomāšanās (iedomāties savu ķermeni un tad piepildīt to pilnu ar gaismu un maigu siltumu, redzēt kā visu putekļi, netīrumi un samezglojumi izšķīst šādā gaismā).

Meditācijām var būt dažādi atribūti: īpaši elpošanas veidi, mūzika, mandalas, dažādi simboli, mantras, īpašas kustības vai stāvokļi (arī mudras). Nekas no minētā nav obligāts, taču izmantojot tā var būt ļoti būtiska un svarīga meditācijas sastāvdaļa. Iesākumam iesaku izmantot mūziku. Un arī neieteiktu meditēt uz konkrētu cilvēku fotogrāfijām, arī uz simboliem, bildēm, vai jebko citu, par ko nezināt, ko tas īsti nozīmē, meditēt nevajadzēt.

Vai tagad man vajadzētu nepārtraukti meditēt? Nekādā gadījumā! Neskrieniet pa priekšu! Kas par daudz, tas par skādi, taču 20 minūtes dienā būs pat ļoti veselīgi un derīgi. Taču pārcenšanās var arī nodarīt kaitējumu. Ļoti būtiski ir nepazaudēt saiti ar realitāti un zemi, tāpēc pirms meditācijas būtu vēlams tā kā iezemēties (sajust saiti ar zemi, līdzīgi kā koka saknes iesakņojas zemē), bet pēc meditācijas vienmēr atgriezties pilnībā atpakaļ realitātē, tā ka jūti, redzi un pilnīgi skaidri saproti un apzinies apkārt notiekošo. Ja ir grūtības atgriezties, atkal der iezemēties, var iztēloties kā no muguras noslauka visu lieko, kā arī apēst kādu sīkumu, vai aptaustīt ko ļoti reālu.

Ceru, ka kopumā kļuvu skaidrāks, kas tā tāda meditācija īsti ir. Un noteikti iesaku pamēģināt. Katru dienu 20 minūtes patiesa miera var dot ļoti daudz.

Kāpēc vajag atgriezties, ja ceļš ved uz priekšu?

Es ļoti noguru pa dažām dienām. Mani nogudrina, ja apkārt nemitīgi ir daudz personu. Lai arī sarunās un semināros pavadītā nedēļa bija neatsverami vērtīga, es nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu atgriezties atpakaļ mājās (vai vismaz tur kur dzīvoju) un atpūsties. Atpakaļ savā pazīstamībā un mierīgā, nosacītā vienatnē.

Protams, kad es jau biju dažu minūšu attālumā, lai virziens “mājas” būtu pilnībā nosakaņots, man piezvana pajautājot, vai es nevarētu kur citur aizbraukt, jo tā būtu labāk. Protams, es varēju, un, protams, es to darīju (jo patiesi tā bija labāk).

Pasaule mūs nemitīgi māca. Svarīgākais ir šīs mācības pamanīt un pieņemt. Un es guvu savu domu mācību – man nevajag atgriezties, es nevaru un nedrīkstu atgriezties. Ir jādodas uz priekšu. Es varu atbraukt atpakaļ uz mājām, šajā pašā vietā, bet nav pieļaujama mana atgriešanās tāda, kāda es biju iepriekš, pat ja tas bija pirms nedēļas. Es gribēju atpakaļ to kā bija iepriekš. Es gribēju būt atpakaļ tur, kur es biju iepriekš. Vai šī nav viena no cilvēku lielākajām kļūdām nespējot dzīvot nākotnei? Šī bij viena no manām kļūdām.

Par ideju pasaules nākotni…

Cik nepiedodami sen es neesmu te nekā rakstījusi. Bet tiešām, vajag darīt to, kas liekas svarīgs.

Nee.lv nolikvidējās, es bez pārāk lielas ķēpas atpakaļ uz šejieni. Patiesi, centīšos turpmāk atkal atsākt te rakstīt, jo galu galā tas ir patīkami arī pašai. Rakstu gan daudz joprojām savā Sviesta Cibā, bet tas tā sava personiskā vārīšanās.

Un tagad tikvien ko es te rakstīšu? Vispārīgi runājot to, kas man pašai licies vērtīgs, padodams tālāk, labas un sevis izstrādātas domas, visi atradumi, kuri ir pārstrādāti.

Un lai padarītu visu vēl grūtāku sev, par konkrētām idejām.
Pastāstīšu par The Secret šo to, ko zinu, kā man darbojas, kādas piezīmes un atziņas nākušas klāt.
Pastāstīšu par Prieku, tas ir pamatstāvoklis, kurā ir ļoti patīkami un vērtīgi atrasties un visu ko par to esmu izdomājusi, varētu teikt filosofēšana par prieku.
Pastāstīšu par darbošanos ar sevi (sevis pilnveidošana, personal development, sevis attīstība uc apzīmējumi), centīšos šajā tēmā neiebraukt dziļi ezotēriskajā runāšanā, vairāk no parastu cilvēku skatpunkta, vairāk no psiholoģijas puses, to ko pati esmu sapratusi.

Tā… tagad tik ķerties pie rakstīšanas.

Kā jūs vispār cerat izdzīvot?

Nemaz jau nerunājot par dzīvošanu…

Cilvēku skaits pasaulē visu laiku pieaug, ļoti strauji turklāt. Dabas resursi un ekoloģiski tīras vietas pasaulē samazinās, arī ļoti strauji turklāt. Globālā sasilšana ir acīmredzama, ne vairs vien zinātnieku spriedelējumi. Dubultā strauji apstākļi dzīvošanai kļūst kaitīgi.

Un man brīžiem liekas, ka cilvēkiem tas pat nerūp. Galvenais ir izdzīvot līdz nākamai algai, bet ja tā ir pietiekami liela, tad galvenais izdomāt, kā to tā labi notērēt. Cilvēki skatās televizoru, ziņas. Bet pats trakākais, viņi tam arī tic! Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka visa tā TV padarīšana ir vienīgi smadzeņu skalošana? Nu reklāmas jau pilnīgi noteikti (vai zināt cik daudz informācijas cilvēks uzņem neapzināti?).

Tiek radīta tāda ilūziju pasaulīte – klausies pareizo mūziku, uzvelc pareizo apģērbu, pareizi izcelies, nopērc pareizās lietas un tā arī labi dzīvosim. Pats jautrākais ir tas, ka nav svarīgi ar kādu tieši stilu tu dzīvo, ja vien tu turpini nedomāt. Ģērbies melnā un savas dusmas izgāz klausoties metālu, ģērbies solīdi un nopērc solīdu mašīnu, ģērbies seksīgi un iedzeram vēl vienu sidru. Un iespējams, ka jums tā patīk, jūs arī gribētu turpināt tā dzīvot, bet cik ilgu laiku?

Laiks, kad pasaules galu un patiešām LIELAS problēmas varēja atstāt nākamajām paaudzēm, ir garām. Mēs esam pie izšķirošā pakāpiena. Šādi turpināt vienkārši vairs nevar, mūsu pašu izdzīvošanas labad. Un es jūtos bezspēcīga, jo liekas, neviens par to nedomā. Un tu domā?

Būt atšķirīgam

Tik ļoti daudziem cilvēkiem gribas būt atšķirīgiem. Tāpēc viņi valkās melnas drēbes, durs pīrsingus, klausīsies punk vai metal un ko tik vēl ne. Ja vien būt savādākam nav izdomāts tik vien tāpēc, lai būtu atšķirīgs, tad tā ir gluži laba lieta, jo atšķirība ir arī loģisks iznākums tam, ja cilvēks pats domā un izvērtē, ko vēlas darīt, klausīties, ģērbties, kā dzīvot vēlas.

Taču ir daudz būtiskākas atšķirības par mūzikas un ģērbšanās gaumi. Tā ir domāšana un attieksme. Cilvēki vienmēr sagaida kaut kādu konkrētu reaģēšanu uz konkrētām situācijām. Šobrīd es esmu slima un bez darba. Jap, situācija nav diez cik spoža. Taču kā man tagad būtu jārunā ar cilvēkiem par to, kā man iet? Kad es pasaku, ka meklēju darbu, neviens no manis negaidīs pārliecības pilnu starojošu atbildi. Drīzāk jau sagaidīs to, ka grūti iet, naudas arī nav un vispār Liepājā darbu atrast grūti. Un pats trakākais – ir jāpiepūlas, lai būtu atšķirīga! Es patiesi jūtos labi, bet tomēr tā vien gribas teikt tieši to, ko cilvēki no manis sagaida. Gribās būt noskumušai un bēdāties tik vien tāpēc, ka manā situācijā justies laimīgai būtu… nepieklājīgi?

Un cik gan vēl mēs nepielāgojamies tam, ko citi no mums sagaida? Ar šausmām gan jāsecina, ka vairāk nekā gribētos. Iedzert vienu aliņu, tik vien tāpēc, ka ir taču pārtijs un ir jāiedzer, neskatoties uz to, ka reibuma sajūta man nepatīk. Piekrist tam, ka dzīve ir grūta, jo savā situācijā loģiskus argumentus nevaru sniegt, varu tik just, bet to paskaidrot nevaru. Aprunāt citus cilvēkus tik vien tāpēc, ka draugs tā dara un ar draugu es gribētu parunāt, vienalga par ko, bet aprunāt tik un tā nepatīk. Dusmoties, kad notiek, kas man nepatīkams, jo tā taču ir pieņemts, lai gan man tik ļoti nepatīk tā dusmu sajūta.

Nez, nevajadzētu taču skaidrot cik ļoti svarīgi ir domāt pašam? Un vēl jo vairāk darīt un justies tā, kā pašam patīk, ne kā citi gribētu, lai tu dari. Un loģiskais rezultāts bieži, jo bieži būs tāds, ka vienkārši nāksies tev būt atšķirīgam, lai darītu un justos tā, kā pašam ir labāk. Spēja domāt pašam par sevi, man domāt, ir visbūtiskākā atšķirība. Ja arī brīžiem jāpiepūlas, tas tomēr ir tā vērts.

Un tagad es dodos laimīgi ieritināties sarkanā vilnas segā dzerot litriem karstas tējas. Slimot nav patīkami, taču vienmēr var atrast kaut ko foršu, katrā situācijā!

Brīdināt vai nebrīdināt par sektantismu?

Es liepājniece ieraugot, ka tagad arī Liepājā būs sahadža jogas nodarbības, sašūmējos ne pa jokam. Tā ir viena no tizlākajām sektām, kuru zinu, ja atļausiet piebilst. Pat fundamentālie kristieši ar jehoviešiem priekšgalā man liekas labāki.

Un tā nu es sāku domāt. Man tik ļoti gribās cilvēkiem pateikt cik šī padarīšana ir tizla un iesaistīties nevajag. Gribēju izšūmēties pa visu netu brīdinot neiesaistīties. Kad netīšām aizgāja runa par to manā ģimenē, vienīgā reakcija, kuru dabūju – ja? man jau tā likās, tagad toč jāaiziet apskatīties. Erm, mans nodoms nebija gluži reklamēšana.

Taču, vai mana runāšana ko līdzēs? Cilvēki, kuri ir pietiekami saprātīgi, uzreiz pamanīs, ka ar patīkamo jogu vai labu meditēšanu šai padarīšanai nav nekādas saistības. Zinošie uzreiz redzēs, ka enerģijas sūtīšana kaut kādai večai vienkārši parāda šīs večas resno vampīrisko dabu. Bet pārējie? Pārējie varbūt nav nemaz tā vērti, ja jau viņiem smadzeni ir tik viegli izskalot. Jāatzīst ciniski, taču manam pasaules ideālismam vajag reālistisku pamatu, jo bez tā jēgas nekādas. Tā nu nolēmu pašūmēties viena pati savā blogā.

Tikai ļoti jau skumji, ka SJ aktīvisti sabojā visu iespaidu par jogu un meditāciju kā tādu tiem cilvēkiem, kuri ir normāli un plašāk par tādām lietām neko nezin.

Tiem, kam vēl interesē konkrētā sekta, iesaku wikipēdiju. Un vēl konkrētāk Criticisms sadaļu.

Un vēl jāpiebilst ka Personības pilnveidošanas centrs Liepājā ir pilnībā, pilnībā zaudējis jebkādu cieņu vai respektu atvēlot savas telpas SJ nodarbībām.

Skepticisms vai dogmatisms?

Man liekas tīri dīvaini cilvēki, kuri kaut pie mazākās pieminēšanas par domu lasīšanu, nākotnes paredzēšanu, enerģiju jušanu uc., bļauj, ka viss tas ir muļķības un nekas tāds vispār nav iespējams.

No vienas puses tas izraisa smaidu. Cik es zinu, ko esmu piedzīvojusi, dažādi notikumi, būtu grūti neticēt kaut kam tādam. Man tas liekas it kā kāds bļautu, ka tāda gravitācija neeksistē un nekad nav bijusi.

No otras puses savukārt skepticisms ir labs un pat ļoti labs, lai nesavāktos ar visādām muļķībām. Taču kur ir robeža skepticismam un vienkāršai dumai aitas bļaušanai nemaz nepiedomājot? Paziņošana, ka tas viss ir muļķības un vispār nav iespējams nekādīgi un nekādā veidā. Tas, godīgsakot, ir dogmatisms. Pieņemt, ka šādas lietas vienkārši nav iespējamas, un tad šis cilvēks neskatoties ne uz ko, neveicot nekādus pētījumus vai meklējumus, pilnīgi ignorējot citu cilvēku argumentus vai norādes, kategoriski paziņos, ka nekas tāds nav iespējams un basta. Jebkuras iebildes vai jebkas cits pilnīgi kā pret sienu. Ar šādiem parasti pat nerunāju, jo saruna tur nesanāk, ja cilvēks ir tik ļoti apsēsts ar savu viedokli, ka citas iespējas un savādākas domas pat netiek pieļautas.

Jāiebilst, ka uzturēt patiesu skepsi ir veselīgi. Skepse ir šaubīties un pārdomāt, kam ticēt, kam ne. Ir ļoti viegli neticēt, teiksim, domu lasīšanai, ja nekad neesi ar to saskāries. Taču jāatstāj vieta arī šaubām, būt skeptiskam pret savām ticībām un pārliecībām. Ne viss ar ko neesi saskāries ir nepatiess.

Tas tā nedaudz no manas pašas pārdomas par to, kad tiek bļauts “Tās ir muļķības un tas nav iespējams!” Ir jāpiedomā arī, lai paša bļaušana nesāk līdzināties dogmatisku apgalvojumu virknei. Taču lūdzu, esiet arī skeptiski. Nav man jātic uz vārda.

Tas neapšaubāmi liek domāt

Interesanti mēdz iekārtoties dzīve un situācijas. Ja iepriekš man bija sarunas par to, kā es uztveru dzīvi un pasauli pamatu pamatu pamatos, tad tagad gribot negribot jādomā cik šie pamati ir stabili. Ņemot vērā, ka mans pamats ir “viss ko es zinu un kam ticu kādā brīdī var izrādīties nepatiess”, tad tas ir stabils ar to, ka itin viss pārējais ir ļoti nestabils.

Man biši no Tolles arī paķēra tas, ka visas konstrukcijas/struktūras ir nestabilas. Tas gan bij vairāk domāts uz ego, bet ļoti jau lieliski saskan arī ar dzīvi, kādu katrs dzīvo – tīri subjektīvas konstrukcijas no pieņēmumiem, ticības, pieredzes, iedomām un sajūtām. Nu nekas tač šai dzīvē nav iespējams uzzināt objektīvi un tādu kas tas ir, tāpēc tiek veidotas subjektīvās konstrukcijas, kuras katrs sauc par dzīvi. Un es to tīri loģiski esmu izdomājusi. Un tīri loģiski arī seko tas, ka “īstā dzīve” var būt kas pavisam cits. Matriskss, ja vēlies. Šis ir kaut sapnis, ja vēlies.

Un kas būtu tāds, ka savus principus vairs neuzturētu? Un kas varētu būt tāds, ka savus draugus, par kuriem stāvu un krītu es noliegtu? Un kas būtu tāds, ka pasaulei un dzīvei vairs neticētu? Un kas būtu tāds, ka atkal man liktu noiet zemāk par zāli? Un kas būtu tāds, ka savu famīliju aizmirstu? Un kas būtu tāds, ka savu ideālismu aizmirstu?

Man liekas es neko Tādu, kas tiešām liktu mainīties par 180 nevaru uzzināt, bet doma par domu liek domāt. Tas neapšaubāmi liek man domāt.

Kas tev liek domāt? Kāds ir tavs dzīves pamats un cik tas stabils? Un ja nu šis pamats sašķobītos? Jā, pat ja tava ticība vai neticība Dievam pēkšķi izrādītos līdz kaulam nepatiesa? Padomā… kas ir tava dzīve?

Aizbēgsim atpūsties?

Esmu tikko atgriezusies no divu nedēļu aizbēgšanas nerealitātē. Un mainījies ir TIK daudz, taču svarīgākais – mainījusies esmu tieši iekšēji.

Ne pirmo reizi bēgusi no, ne pirmo reizi atgriežos realitātē, taču ir pavisam, pavisam kas savādāk. Kas? Tieši atgriešanās.

Tu vari aizmukt atvaļinājumā varbūt uz Kanāriju salām, varbūt tepat pie vecmāmiņas laukos, taču jāatgriežas būs vienmēr. Dažam atgriešanās tīkamāka, dažam ne, bet ja jau esi bēdzis, kaut kas jau šai realitātē nepatika. Reiz biju uz kādu pasākumu devusies, kurš bija tik kolosāls, ka nonākot atpakaļ augstskolas pelēkajā “atkal tajā pašā” dzīvē bija šokējoši. Ļoti jau gribējās atpakaļ. Pat netīšām apraudājos lekcijas laikā! (mani kursabiedri gan domāja, ka tas bij dēļ tā, ka pasniedzēja man prasīja mājasdarbu, kura man nebija ) Pasākums bija ļoti labs, ar daudz labām jaunām idejām, bet pēc šī pasākuma praktiski nekas nemainījās. Es biju atpakaļ tur pat kur aizbraucu.

Aizbēgt atpūsties atpūtināt nervus vispārīgi ir ļoti laba doma. Bet ko gan tas dod, ja tu atgriezies tāds pats tādā pašā dzīvē? Cik vien esmu lasījusi iedvesmojošās un psiholoģijas grāmateles, visur saka vienu. Gribot ko mainīt, jāsāk ar sevi. Un tā arī ir. Bieži tas ir ļoti grūti, ja atrodies visā ikdienas skriešanā un rūpēs. Tad ļoti labi noder skats no malas. Aizbēgt kaut kur atpūsties, kur šķiet laiks neeksistē. Atpūsties, izvēdināt galvu no liekā, atgūt dzīves spēkus un sparu, taču atceries – būs jāatgriežas.

Tu vari izdomāt kā atgriezties. Meklē jaunas idejas, jaunu iedvesmu kā tava dzīve varētu būt skaistāka. Un neeatsāj šīs idejas nerealitātē. Ņem tās līdzi kaut uz pelēko rutīnu, un ievies tur svaigas vēsmas. Šis ir laks, kad pazust un atgriezties pavisam savādākam, tādam, kurš pats maina savu dzīvi.